Dievs, es pateicos par mīlestību manā dzīvēs ceļā, manos vecākos un bērnos. Es esmu radīta mīlestībā – es radu mīlestībā. Dievs, es pateicos, par klusu vietu sirds centrā, kurā dzimis sirds kristāls. Pateicos Apgaismotajiem Skolotājiem par klātbūtni un vadību.
‘’..Tuksnesī attopas. Tuksnesi konstatē. Tu esi viens pats.
Tie, ar kuriem kopā gāju, dzīvoju, dziedāju un apliecināju ticību, ir palikuši tālu aiz muguras – visa mana cilts un “ģimene”, un sabiedrība. Tuksnesis ir saistīts ar citu cilvēku un visa līdzšinējā atstāšanu aizmugurē. Tuksnesī tu attopies, kad esi izlauzies no kādas sabiedrības, kopības, domubiedru grupas un savu priekšstatu ciešajiem apkampieniem.
Tas ir kā došanās trimdā. Aiziešana no mājām. Šķiršanās. Zaudējums. Nāve. Patiesības vieta. Kad viss ārišķīgais, glancētais un izdekorētais šķebina. Kā saka arābi: tuksnesis ir dārzs, pa kuru pastaigājas Dievs. Tuksnesī notiek Dievs. Tajā ir tikai tas, kas ir. Realitātes virsotne. Putekļi, pīšļi, smiltis. Un, ja tu nekad neattopies tuksnesī, ja tu tā arī visas dzīves laikā ne reizi tajā nenonāc, bet veiksmīgi izvairies, ja nekad līdz kaulu smadzenēm neaptver to, ka tuksnesis pieder tavai identitātei un ka tas ir daļa no tava ceļa, tad tu neesi dzīvojis. Tad ir bijis viss iespējamais, tikai ne savu potenciālu apzinājusies un īstenojusi dzīve.
Tāda dzīve veidojas caur tuksnesi. Tāpēc tuksnesim ir jābūt, tas ir jāpieņem, to nevajag aizaudzēt ar oāzēm un ūdenskrāniem ik pēc simts metriem. Tuksnesis ir svarīgs. Tuksnesis ir briedinošs haoss. Tuksnesī attopas pēc krīzes. Iespējams, būtu pat jāsaka šādi: ja tu pēc krīzes neattopies tuksnesī, tu neko no tās neesi iemācījies. Tad tā ir bijusi velta.
Krīzes uzdevums ir aizvest tevi tuksnesī – pārejas vietā – neauglīgā, sausā, sāpīga sliekšņa telpā, kurā tiek meklēts un atrasts ceļš uz jaunām, zaļām ganībām, uz jaunu kontinentu, jaunu planētu, pasauli, dzīves posmu, pakāpi, kurā atrisinājies ir tas, kas izraisīja krīzi. Un tava dzīve ir augšāmcēlusies – nevis atgriezusies tur, kur tā bija, bet pacēlusies jaunā pakāpē, par kuras esamību pirms tam tev nebija ne jausmas.”
/L. Rozentāls, “DVĒSELES ČUKSTI, 2015/
Pirms 16 gadiem (26.04.2010.) sākās apziņas atmodas ceļš šajā ķermenī. Piedzima bērns, kurš nodzīvoja 39 dienas. Šie gadi ir bijuši pilnīgi, atklājot dzīves krāšņumu, meklējot Dievu un patiesību. Attīrot daudzdimensinolālās apziņas atmiņas gan individuālajā, gan kolektīvajā pieredzē. Pateicos, Dievs, par zināšanām par visu lietu kārtību, kas kalpo ikkatras dzīvās būtnes augstākam labumam.
Šajā dzīves mirklī, kad ir nolobītas nost neskaitāmas sīpolu mizu kārtas, lai tuvotos savam kodolam, ir skaidra apzināšanās par noieto ceļu. Ceļš, kurš iets no dzimšanas mirkļa. Ceļš, kurš pavērās apziņas atmodas mirklī.
Mēs kā bērni ienākam pasaulē ar dabisku vēlmi pēc drošības un pieskāriena, ar vēlmi pēc tuvības un patiesas mīlestības klātbūtnes. Kad pieaugam, mēs meklējam tuvību attiecībās, draudzībā. Mēs tiecamies uz pilnību, harmoniju un mīlestības enerģjas apmaiņu ar Visumu un dzīvi. Dažos dzīvo ilgas pēc Dieva. Kādreiz man šķita, ka visi tiecas pēc dieva klātbūtnes. Ir meklētāji. Ir zinātāji. Ir atklājēji.
Kas sašķeļ mīlestības pavedienu starp divām dzīvām būtnēm? Kas sadala veseluma apziņu lauskās? Kas to nosaka? Kas ietekmē? Vai tikai nonākot tuksnesī mēs varam augšāmcelties kristāldzidrā apziņas essībā, lai rastu atbildēs uz šiem jautājumiem. Tuksnesis ir kā klusa telpa, kurā mirst prāts un ego daļas. Var notikt savienošanās ar Avotu – patiesību. Klusumā gars izveido saikni ar fizisko ķermeni un Sirds centrā satiekas mīlestība, viedums, patiesība un sirdsapziņa. Caur sirds centru mēs atklājam visu notikumu patieso dabu un ieraugām, ka mūsu visumi ir mīlestības pavedienu savīti.
Kad patiesi ieraugām, atzīstam un pieņemam visas savas tuvākās dvēseles – mēs dodam vietu taisnīgai energo apmaiņai pēc Dieva likuma. Mūsu dvēseles izvēlējās savus likteņus, lai iegūtu tai nepieciešamo pieredzi, veiktu savus dzīves uzdevumus – lai augšāmceltos dieviķais gars. Kad patiesi ieraugām katras darbības patiesos nodomus un cēloņus – sākas realitātes apzināšanās no lielāka skatu punkta, kas var izvest no bailēm un ciešanām. Kā pārtraukt baiļu enerģiju sēklas un ciešanu apļus – šo jautājumu uzdodu Dievam jau ilgāku laiku. Lai pārtrauktu ir jāatrod cēlonis – laika telpā. Tur un tad atbīvojot un atdalot šeit un tagad no ķermeņa atmiņas, no sava DNS.
Tas sniedz iespēju pieredzēt jaunu apziņas stāvokli, sniedz spēju saskatīt tagadni skaidri bez iluzijām, atmiņu reakcijām un pagātnes tēlu filtriem. Vistuvākās dvēseles – mūsu ģimene un mūsu izcelsmes ģimene. Šis mikrokosmoss, kur satiekas daudzi Visumi – ir pirmais spogulis, kur ieraugām patiesību par mīlestību, pieņemšanu un harmonisku enerģijas apmaiņu. Kāmēr kāds būs izstumts un nepieņemts, ar visu to kas ir, mīlestība ir skaista iluzija citā dimensijā. Bet mīlestībai jātop par darbību tagadnē caur mūsu saikni ar kaut ko lielāku. Caur šo stāvokli mēs apzināmies, ka ar katru dvēseli neesam kopā un neesam atsevišķi, bet esam viens vesels, esam piederīgi un vienoti. Pateicos, Dievs par šo apzināšanos un spēju saskatīt lietas kādas tas ir. Pateicos par spēju ieraidzīt citu likteņus un izvēles. Pateicos par spēju atklāt un pieredzēt dzīvi, plūsmu caur ķermeni, garu un apziņas klātbūtni.
Šeit un tagad es apzinos savu vietu un nozīmi dzimtā kā individuālajai enerģijai. Es pateicos par savas būtības autentisko ceļu (rakstu), kuru radu Visuma telpā, pateicos par energo apmaiņu ar Visumu. Radu un pieredzu jaunu tagadni. Klusums un tukšums ir kļuvis par atbrīvi. Tas nekad nav tukšs, bet pilns ar mīlestības klātbūtni ķermenī – sirds centrā – siltums pielijis pilns. Ir patīkami pieredzēt, kā ir – kad prāts ir zaudējis ietekmi. Visi “tēli-personāži” atpazīti, atbrīvoti – emocijas atbrīvotas. Kas sniedz spēju redzēt skaidri un runāt pēc būtības? Savas pirmtraumas apzināšanās, dziedināšana un baiļu transformēšana.
“..Es dzēšu vecos konceptus par sevi visās laika līnijās, integrēju visu kā piredzi, pārinstalēju savu sistēmu. Es palaižu starp mani un visu dzīvo taisnīgu energo apmaiņu pēc Dieva likuma. Es piedodu sev, pasakos par pieredzi. Es to pieņemu un atzīstu. Es visu radīju ar savām domām, vārdiem, darbiem. Es visam piekrītu. Dievs, man viss ir. Es radu un mainu ar savu tagadnes apziņas spēku, saskaņā ar Dvēseles brīvas gribs likumu.”